1. Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarhu Hērodu, un Sauls.
2. Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!"
3. Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida.
4. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru.
5. Nonākuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis viņiem bija par palīgu.
6. Pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, viņi sastapa kādu zīlnieku, viltus pravieti, jūdu, vārdā Barjēsus.
7. Tas bija viens no prokonsula Sergija Paula, gudra vīra, pavadoņiem. Ataicinājis Barnabu un Saulu, viņš ļoti vēlējās dzirdēt Dieva vārdu.
8. Bet Elima - zīlnieks, tā tiek tulkots viņa vārds, viņiem nostājās pretī, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības.
9. Bet Sauls, saukts arī Pāvils, Svētā Gara pilns viņu uzlūkojis,
10. sacīja: "Ak tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Tā Kunga taisnos ceļus?
11. Redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, tu būsi akls un kādu laiku neredzēsi sauli." Tūdaļ krēsla un tumsa apņēma viņu, un, taustīdamies ap sevi, viņš meklēja, kas viņu vestu pie rokas.
12. Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par Tā Kunga mācību.
13. Izbraukuši no Pafas, Pāvils ar pavadoņiem nonāca Pamfīlijas Pergā, bet Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.
14. No Pergas iedami tālāk, viņi nonāca Pisidijas Antiohijā un, sabatā iegājuši sinagogā, apsēdās.
15. Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: "Brāļi, ja jums ir kādi pamācīgi vārdi ļaudīm, tad runājiet!"
16. Pāvils piecēlās un ar roku mājis, sacīja: "Israēlieši un jūs, dievbijīgie, klausaities!
17. Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un tautu paaugstinājis svešumā Ēģiptes zemē un no turienes ar paceltu roku tos izvedis.
18. Tuksnesī Viņš tos uzturējis ap četrdesmit gadu,
19. izdeldējis septiņas tautas Kānaānas zemē un viņiem zemi devis īpašumā.
20. Ap četri simti piecdesmit gadu pēc tam Viņš deva soģus līdz pravietim Samuēlam.
21. Tad viņi lūdza ķēniņu, un Dievs viņiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjamīna cilts, četrdesmit gadu;
22. un, to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.
23. No viņa pēcnācējiem Dievs, kā solījis, Israēlam sūtījis Pestītāju Jēzu.
24. Pirms Viņa atnākšanas Jānis visai Israēla tautai bija sludinājis grēku nožēlas kristību.
25. Savu mūža darbu pabeidzis, Jānis sacīja: es neesmu tas, par ko jūs mani turat; bet viens nāks pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.
26. Brāļi, Ābrahāma cilts bērni, un jūs, kas bīstaties Dieva, mums šis pestīšanas vārds ir sūtīts.
27. Jo Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi, Viņu neatzīdami un tiesādami, piepildījuši praviešu vārdus, ko katru sabatu nolasa.
28. Un, neatraduši nekādu nāves vainu, prasījuši, lai Pilāts Viņu notiesā.
29. Kad tie visu bija padarījuši, kas par Viņu rakstīts, tad tie Viņu noņēma no staba un ielika kapā.
30. Bet Dievs Viņu uzmodinājis no mirušiem.
31. Viņš daudz dienu parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši no Galilejas uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki tautas priekšā.
32. Arī mēs jums sludinām, ka Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko Viņš tēviem devis,
33. kā arī otrā psalmā rakstīts: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.-
34. Viņš uzmodinājis to no mirušiem, jo Viņam nebija lemts atgriezties iznīcībā; to Viņš tā izteicis: Es jums došu Dāvidam solītos svētumus, kas nezudīs.-
35. Tāpēc arī citā vietā teikts: Tu Savam Svētajam neliksi redzēt iznīcību.-
36. Jo Dāvids, savai paaudzei nokalpojis, ir pēc Dieva prāta aizmidzis, guldīts pie saviem tēviem un redzējis iznīcību.
37. Bet Tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzējis iznīcību.
38. Tāpēc zinait, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu,
39. ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.
40. Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas sacīts praviešu rakstos:
41. raugait, pulgotāji, un brīnaities un iznīkstiet, jo Es daru darbu jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsit, ja kāds jums to stāstītu."
42. Viņiem aizejot, viņus lūdza nākamajā sabatā tiem runāt šos vārdus.
43. Sinagogas apmeklētājiem izklīstot, daudz jūdu un dievbijīgu prosēlitu sekoja Pāvilam un Barnabam; tie viņus pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā.
44. Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu.
45. Bet jūdi, ļaužu pulkus redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami.
46. Bet Pāvils un Barnaba, paļāvības pilni, sacīja: "Dieva vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem.
47. Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: Es Tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai Tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam."
48. Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti.
49. Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu apgabalu.
50. Bet jūdi sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievas un pilsētas ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina tos no savām robežām.
51. Bet tie, nokratījuši pīšļus no savām kājām pret viņiem, devās uz Ikoniju.
52. Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.
| 
