1. Pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija ar vecajiem un kādu runas vīru Tertullu atnāca pie zemes pārvaldnieka un ierosināja sūdzību pret Pāvilu.
2. Kad Pāvils bija atsaukts, Tertulls sāka apsūdzības runu, sacīdams:
3. "Ļoti cienījamais Fēlikss, mēs vienmēr un visur ar dziļu pateicību atzīstam, ka caur tevi esam ieguvuši pilnīgu mieru un ka ar tavu gādību notikušas teicamas pārgrozības šīs tautas dzīvē.
4. Bet, lai tevi pārāk ilgi neapgrūtinātu, es tevi lūdzu: uzklausi mūs savā laipnībā īsu brīdi.
5. Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlājs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis
6. un arī mēģinājis Templi sagānīt. Viņu mēs notvērām.
8. Tu pats, visas lietas izklaušinājis, varēsi no viņa uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam."
9. Arī jūdi pievienojās, sacīdami, ka tas tā esot.
10. Pāvils, saņēmis no zemes pārvaldnieka zīmi runāt, atbildēja: "Zinādams, ka tu daudz gadu esi šīs tautas tiesnesis, es droši aizstāvos.
11. Jo tev ir iespējams pārliecināties, ka nav vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es esmu atnācis Jeruzālemē Dievu lūgt;
12. un tie mani nav redzējuši nedz Templī uz kādu runājam, nedz ļaudis kūdām uz sacelšanos ne sinagogās, ne pilsētā;
13. tie arī nevar pierādīt, par ko viņi tagad mani apsūdz.
14. Bet es tev atzīstos, ka es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību, ticēdams visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos.
15. Un man ir cerība uz Dievu, kāda arī viņiem pašiem ir, ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.
16. Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.
17. Bet pēc vairāk gadiem es esmu atnācis, lai nodotu dāvanas savai tautai un upurētu.
18. Tad daži Āzijas jūdi sastapa mani šķīstāmies Templī, kur nebija ne drūzmas, ne trokšņa.
19. Tiem vajadzēja būt tavā priekšā un sūdzēt, ja viņiem kas būtu pret mani.
20. Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā,
21. kā tikai šo vienu vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!"
22. Tā kā Fēlikss šo mācību pazina tuvāk, viņš atlika viņu lietu un sacīja: "Kad komandieris Lizijs atnāks, tad es jūsu lietu izlemšu."
23. Viņš pavēlēja virsniekam Pāvilu apsargāt, dot viņam atvieglojumus un neliegt, ka kāds no viņa piederīgiem viņam izdara kādu pakalpojumu.
24. Pēc dažām dienām Fēlikss atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija jūdiete. Viņš sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņu par ticību uz Kristu Jēzu.
25. Kad viņš runāja par taisnību un atturību un nākamo tiesu, tad Fēlikss pārbijies sacīja: "Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu."
26. Bet viņš turklāt arī cerēja, ka Pāvils viņam dos naudu; tādēļ tas bieži sūtīja pēc viņa un ar viņu runāja.
27. Kad divi gadi bija pagājuši, Porcijs Fēsts kļuva Fēliksa pēctecis. Bet Fēlikss, gribēdams jūdiem kaut ko pa prātam izdarīt, atstāja Pāvilu cietumā.
| 
