2 Mozus grāmata, Chapter 15

1. Toreiz Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šādu dziesmu: "Es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis. Zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā.    2. Mans spēks un mana dziesma ir Tas Kungs, Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana. Viņš ir mans stiprais Dievs - es Viņu slavēšu, Viņš ir mana tēva Dievs - es Viņu paaugstināšu.    3. Tas Kungs ir varens karavīrs - Kungs ir Viņa vārds.    4. Faraona ratus un karaspēku Viņš iegāzis jūrā, tā izlasītie virsnieki nogrimuši Niedru jūrā.    5. Ūdens dzelme tos apklāja, tie nogāja dibenā kā akmeņi.    6. Ak, Kungs! Tava labā roka parādījusies Savā spēkā, Tava labā roka sadragājusi ienaidnieku.    7. Savas godības varenībā Tu satrieci Savus pretiniekus, Savai bardzībai Tu devi vaļu, tā tos aprijusi kā rugājus.    8. Tavas mutes dvesma lika sacelties ūdeņiem, straumes apstājās un kļuva par valni, ūdeņi sastinga jūras vidū.    9. Tad ienaidnieks teica: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos iznīcinās.    10. Bet Tu tikai uzpūti Savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos.    11. Kas ir tāds kā Tu, ak, Kungs! Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, varens Savā svētumā, bijājams Savā godībā, brīnumu darītājs!    12. Tu izstiepi Savu labo roku - un zeme tos aprija.    13. Ar žēlastību Tu vadi tautu, ko esi atpestījis, lielā spēkā Tu ved to uz Savu svēto mājokli.    14. Tautas to ir dzirdējušas un ir nodrebējušas, izbailes pārņēmušas Filistijas iemītniekus.    15. Edoma vadoņi sāka zaudēt drosmi, Moāba vadoņus pārņēma trīsas, izbijās visi Kānaāna iedzīvotāji.    16. Iztrūcināšanās un bailība nāca pār tiem, tie kļuva mēmi kā akmens Tava elkoņa spēka dēļ, tiekāms Tava tauta gāja pāri, ak, Kungs, tiekāms gāja pāri tā tauta, ko Tu Sev esi atpircis.    17. Tu tos vadīsi un statīsi kalnā, kas ir Tavs īpašums, vietā, ko Tu Sev esi darījis par mājokli, svētnīcā, ko Tava roka, ak, Kungs, ir cēlusi.    18. Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem!    19. Jo, kad faraona zirgi, viņa rati un jātnieki bija nokļuvuši jūrā, Tas Kungs lika jūras ūdeņiem atgriezties pār viņiem, bet Israēla bērni gāja caur jūras vidu pa sausumu."    20. Tad praviete Mirjama, Ārona māsa, paņēma bungas savā rokā, un visas sievas sekoja viņai ar bungām dejas solī.    21. Un Mirjama tām teica: "Dziediet Tam Kungam, jo Viņš Sevi ļoti paaugstinājis; zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā!"    22. Tad Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Šūras tuksnesi, un, nogājuši triju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni.    23. Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ; tāpēc tās vietas vārdu sauc: Māra.    24. Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: "Ko mēs dzersim?"    25. Tad viņš sauca uz To Kungu, un Tas Kungs viņam norādīja koku; un viņš to ielaida ūdenī, un ūdens kļuva salds. Tur viņš tiem deva likumus un tiesas un tos tur pārbaudīja,    26. un sacīja: "Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts."    27. Tad viņi nonāca Elimā, tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un viņi apmetās tur nometnē pie ūdens.