2 Mozus grāmata, Chapter 33

1. Un Tas Kungs runāja uz Mozu: "Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, un dodies uz zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, sacīdams: Es to došu taviem pēcnācējiem.    2. Un Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus.    3. Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu."    4. Kad tauta dzirdēja šos bargos vārdus, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas.    5. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; ja tikai Es būtu jūsu vidū vienu mirkli, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas, tad Es izlemšu, ko darīt ar jums."    6. Un Israēla bērni noņēma savas rotas Horeba kalna priekšā.    7. Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par Saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja To Kungu, bija jāiet uz Saiešanas telti ārpus nometnes.    8. Un notika, ik reizes, kad Mozus gāja uz šo telti, ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, līdz tas iegāja teltī.    9. Un notika, ik reizes, kad Mozus iegāja teltī, nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu.    10. Un visa tauta redzēja mākoņu stabu stāvam telts durvīs, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes savas telts durvīs.    11. Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī.    12. Un Mozus sacīja Tam Kungam: "Redzi, Tu man saki: vadi šo tautu augšup! - Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi labvēlību atradis Manās acīs.    13. Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis Tavās acīs, tad, lūdzams, liec man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast labvēlību Tavās acīs, un parādi arī, ka šie ļaudis ir Tava tauta."    14. Un Viņš sacīja: "Es pats iešu ar tevi, un Es došu tev mieru."    15. Tad Mozus sacīja: "Ja Tu pats neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes.    16. Jo no kā lai varētu zināt, ka es un Tava tauta esam labvēlību atraduši Tavās acīs? Vai ne no tā, ka Tu mūs vadi, tā ka mēs, es un Tava tauta, atšķiramies no visām citām tautām, kas virs zemes."    17. Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis; jo tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā."    18. Tad Mozus sacīja: "Rādi man, lūdzams, Savu godību!"    19. Un Viņš sacīja: "Es likšu visai Savai godībai iet garām tavā priekšā, un Es saukšu tavā priekšā Tā Kunga Vārdu. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos."    20. Bet Viņš sacīja: "Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs."    21. Un Tas Kungs sacīja: "Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints.    22. Un notiks, kad Mana godība ies tev garām, Es likšu tev stāvēt klints spraugā un segšu pār tevi Savu roku, līdz kamēr būšu pagājis garām.    23. Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams."