1. Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja:
2. "Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs,
3. kad Viņa gaismeklis vēl spīdēja pār manu galvu, kad Viņa gaismā izstaigāju tumsu,
4. tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti,
5. kad Visuvarenais vēl bija manā pusē un apkārt ap mani bija mani jaunieši,
6. kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs!
7. Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā,
8. tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot.
9. Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes.
10. Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām,
11. jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi.
12. Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.
13. Svētība no tā mutes, kas iet bojā, nāca pār mani, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi.
14. Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvassega mani pušķoja mans taisnīgums.
15. Aklam es biju acis, un kājas es biju klibajam.
16. Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kurus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt.
17. Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18. Un es spriedu tā: ar savu ligzdu es miršu; kā smiltis es vairošu savas dienas.
19. Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izpletušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros.
20. Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā.
21. Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet arī sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami.
22. Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi.
23. Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietusgāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu.
24. Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu.
25. Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.
| 
