Jozua grāmata, Chapter 14

1. Un šie ir tie apgabali, kurus Israēla bērni sev iemantoja īpašumā Kānaāna zemē un kurus viņiem piešķīra priesteris Ēleāzars un Jozua, Nūna dēls, un Israēla bērnu cilšu galvenie.    2. Un viņi to zemi iemantoja, meslus metot, kā Tas Kungs caur Mozu to bija pavēlējis dot deviņām ciltīm un pusciltij,    3. jo tām divām ciltīm un pusciltij Mozus bija devis īpašumus viņpus Jordānai, bet levītiem viņš nebija devis nekādu īpašumu starp tiem.    4. Jo Jāzepa bērni dalījās divās ciltīs: Manases un Ēfraima; bet levītiem netika dota nekāda īpašuma daļa tai zemē, vienīgi pilsētas dzīvošanai un ganības viņu ganāmpulkiem un viņu lopiem.    5. Kā Tas Kungs bija Mozum pavēlējis, tā Israēla bērni darīja, zemi dalot.    6. Tad Jūdas bērni piegāja pie Jozuas Gilgalā, un Kālebs, Jefunnas dēls, šis kenizietis, sacīja Jozuam: "Tu zini pats to vārdu, ko Tas Kungs Mozum, šim Dieva vīram, teica par mani un par tevi pie Kadeš-Barneas.    7. Man bija četrdesmit gadi, kad Mozus, Tā Kunga kalps, mani sūtīja no Kadeš-Barneas šo zemi te izlūkot, un es viņam atbildēju pēc labākās sirdsapziņas.    8. Bet mani brāļi, kas bija man līdzi gājuši, tie darīja tautas sirdi bailīgu; es tomēr pilnīgi sekoju Tam Kungam, savam Dievam.    9. Tai dienā Mozus zvērēja, sacīdams: patiesi, tā zeme, kuru tu esi savām kājām minis, tā lai paliek tev un taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem laikiem, jo tu esi pilnīgi klausījis Tam Kungam, manam Dievam.    10. Un tu tagad redzi: Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un ir pagājuši četrdesmit pieci gadi no tā laika, kad Tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls gāja pa tuksnesi; un nu, redzi, es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs.    11. Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot.    12. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja, jo tu to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot anakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā Tas Kungs ir apsolījis."    13. Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunnas dēlam, Hebronu īpašumā.    14. Tā Hebrona kļuva Kāleba, Jefunnas dēla, kenizieša, īpašums vēl līdz šai pašai dienai, tāpēc ka viņš bija pilnīgi sekojis Tam Kungam, Israēla Dievam.    15. Bet Hebronas vārds bija vecos laikos Kirjat-Arba, jo Arba bija lielākais vīrs anakiešu vidū. Un zemei bija miers no kariem.