1. Sasaucis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas.
2. Un Viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt,
3. tiem sacīdams: "Neņemiet neko līdzi ceļā, ne zizli, ne ceļasomu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!
4. Un, kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.
5. Un, ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem."
6. Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami.
7. Bet tetrarhs Hērods, par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem,
8. bet citi, ka Ēlija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.
9. Un Hērods sacīja: "Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kuru es dzirdu tādas lietas?" Un viņš meklēja izdevību Viņu redzēt.
10. Apustuļi pārnākuši izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma pie Sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu, vārdā Betsaida.
11. Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.
12. Bet diena sāka iet uz beigām, un tie divpadsmit piegāja pie Viņa un sacīja Viņam: "Atlaid ļaudis, lai tie izklīstu pa apkārtējiem ciemiem un mājām, uzmeklētu naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tukšā vietā."
13. Bet Viņš tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst." Bet tie sacīja: "Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?"
14. Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: "Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit."
15. Un tie tā darīja un visus apsēdināja.
16. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.
17. Un viņi ēda, un visi paēda; un viņi pielasīja ar pāri palikušām druskām divpadsmit grozus.
18. Un notika, ka Viņš viens pats lūdza Dievu un mācekļi pie Viņa piegāja, un Viņš tiem vaicāja: "Ko ļaudis saka Mani esam?"
19. Tie atbildēja, sacīdami: "Jāni Kristītāju, bet citi Ēliju un vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot uzcēlies."
20. Bet Viņš tiem sacīja: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Tad Pēteris atbildēja: "Tu esi Dieva Kristus."
21. Bet Viņš stingri noliedza kādam to teikt,
22. sacīdams: "Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām."
23. Un Viņš sacīja uz visiem: "Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.
24. Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.
25. Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?
26. Jo, kas kaunas Manis un Manu vārdu dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā.
27. Bet tiešām Es jums saku: ir kādi starp tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, tiekāms tie nebūs redzējuši Dieva valstību."
28. Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt.
29. Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas.
30. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu, tie bija Mozus un Ēlija.
31. Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē.
32. Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un divi vīrus pie Viņa stāvam.
33. Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: "Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam," - un viņš nezināja, ko viņš runāja.
34. Un, viņam vēl tā runājot, parādījās padebesis un viņus apēnoja. Bet viņi bijās, kad padebesis viņus apklāja.
35. Un no padebeša nāca balss, sacīdama: "Šis ir Mans Dēls, Mans izredzētais, to klausait!"
36. Un, kad balss atskanēja, tad Jēzus bija viens pats. Bet viņi klusēja un tanīs dienās nesacīja nevienam nekā par to, ko bija redzējuši.
37. Un notika, otrā dienā, viņiem no kalna noejot, nāca Viņam pretī liels ļaužu pulks.
38. Un redzi, kāds vīrs no ļaužu vidus sauca, sacīdams: "Mācītāj, es Tevi lūdzu, apskati manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais bērns,
39. reizēm gars to satver, un viņš piepeši sāk kliegt, un tas viņu krata līdz putām un tikai grūti no tā šķiras, to galīgi novārdzinādams.
40. Es esmu Tavus mācekļus lūdzis, lai tie to izdzītu, bet tie to nevarēja."
41. Un Jēzus atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā un sagrozītā cilts, cik ilgi Es vēl pie jums būšu un jūs panesīšu? Ved šurp savu dēlu!"
42. Viņam vēl nākot, ļaunais gars to sāka raustīt un kratīt; bet Jēzus apsauca nešķīsto garu un dziedināja zēnu un atdeva to viņa tēvam.
43. Un visi iztrūkās par Dieva varenību. Bet, visiem vēl brīnoties par visu to, ko Viņš darīja, Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:
44. "Ievērojiet labi šos vārdus: Cilvēka Dēlam jātop nodotam cilvēku rokās."
45. Bet viņi nesaprata šos vārdus, tie viņiem bija apslēpti, un viņiem tos nebija saprast, un viņi baidījās Viņu jautāt par šo vārdu nozīmi.
46. Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem ir pats lielākais.
47. Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to Sev blakus
48. un sacīja: "Kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis; jo, kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels."
49. Bet Jānis ņēma vārdu un sacīja: "Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums."
50. Bet Jēzus viņam atbildēja: "Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums."
51. Un, kad nu laiks bija pienācis, ka Viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad Viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi.
52. Un Viņš nosūtīja Sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Viņam apgādātu vietu, kur nomesties.
53. Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.
54. Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina."
55. Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: "Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?
56. Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." Un tie gāja uz citu ciemu.
57. Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: "Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu."
58. Bet Jēzus uz viņu sacīja: "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu."
59. Un uz kādu citu Viņš sacīja: "Nāc Man līdzi!" Bet tas sacīja: "Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu."
60. Bet Jēzus uz to sacīja: "Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!"
61. Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā."
62. Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."
| 
