1. Dziedātāju vadonim. No korahītu dziesmām.
2. Uzklausiet to, visas tautas, lieciet vērā visi, kas apdzīvojat pasauli,
3. jūs, cilvēku bērni, visnotaļ bagāti un nabagi, visi līdzi!
4. Manas mutes runa lai ir gudrība, un manas sirds pārdomas lai ir dziļa patiesība.
5. Es savu ausi pievērsīšu gudras līdzības vārdam un savu mīklu izteikšu ar cītaras skaņām.
6. Kāpēc gan man ļaunā dienā bīties, kad ap mani plosās manu vajātāju negantība?
7. Viņi paļaujas uz savu padomu un lepojas ar savu lielo bagātību.
8. Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves -
9. visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem,-
10. lai tas dzīvotu mūžīgi un kapu neredzētu.
11. Jo redzi, gudri vīri mirst, bezprātis un nepraša - visi vienādi iet bojā un savu mantu atstāj citiem.
12. Kapi ir viņu nami uz mūžiem un viņu mājokļi uz audžu audzēm, kaut arī viņi savā vārdā nosauca veselas valstis.
13. Tomēr cilvēks nepastāv savā godībā, viņš ir līdzīgs kustonim, kam dara galu.
14. Tā klājas tiem, kas pārmērīgi paļaujas uz sevi, tā beidzas to ceļš, kas par daudz lepni uz savām runām. (Sela.)
15. Nāve tos gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī. Pienāk rīts, un viņu augums sairst. Pazeme kļūst viņiem par mājokli, bet taisnie valdīs pār viņiem, rītam austot.
16. Taču manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie Sevis.
17. Tāpēc nebēdā, ja kāds kļūst bagāts, ja vairojas viņa nama spožums,
18. jo mirdams viņš neko nespēj līdzi paņemt un viņa godība neiet viņam līdzi.
19. Jebšu viņš arī savā dzīves laikā daudzinātu sevi par laimīgu un ļaudis slavētu viņa gara rosmi, ka tā viņam sagādājusi labas dienas,
20. tomēr arī viņš noiet pie tēviem, kas gaismu vairs neredz nemūžam.
21. Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.
| 
