1. Asafa dziesma. Tiešām, vēlīgs ir Dievs Israēlam, tiem, kam sirdis ir šķīstas.
2. Bet es - es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta,
3. jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.
4. Tiešām viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa.
5. Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki.
6. Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs.
7. Taukajā sejā spīd viņu aizplūdušās acis, tajās atspoguļojas viņu sirds domas.
8. Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas.
9. Līdz debesīm viņi paceļ savu muti, un viņu mēle šaudās pa visu zemes virsu.
10. Tādēļ ļaudis pievēršas viņiem un pilniem malkiem, kā ūdeni dzerot, uzņem sevī viņu mācības.
11. Un viņi saka:"Kā Dievs to zinās? Vai Visuaugstākais ir kāds viszinis?"
12. Redzi, tādi ir bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību.
13. Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas.
14. Un mani taču nelaime mocīja katru dienu un bargi mani pārmācīja ik rītus.
15. Tomēr, ja es domātu: es runāšu tāpat kā viņi,- redzi, tad es apgrēkotos - pret visu tavu bērnu dzimtu.
16. Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai,
17. tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.
18. Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā.
19. Cik pēkšņi viņi tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu!
20. Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis, tā Tavā priekšā, ak, Visuvarenais, Tev ceļoties, viņu tēli būs pēc Tavas pavēles pazuduši.
21. Ja mana sirds tomēr vēl vairāk sarūgtinātos un savās iekšās es sajustu sašutumu,
22. tad es būtu galīgs nejēga un nezinātu nekā, es būtu kā bezprāta kustonis Tavā priekšā.
23. Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas,
24. Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā.
25. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!
26. Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!
27. Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas.
28. Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.
| 
