Jāņa atklāsmes, Chapter 6

1. Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju pirmo no četrām dzīvajām būtnēm sakām kā pērkona balsī: nāc!    2. Es redzēju, un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops; viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu.    3. Kad Viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: nāc!    4. Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens.    5. Kad Viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: nāc! Es redzēju, un raugi: melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā!    6. Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: "Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!"    7. Kad Viņš atdarīja ceturto zīmogu, tad es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: nāc!    8. Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds - nāve, tai sekoja elle, un tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar nāvi un ar zemes zvēriem.    9. Kad Viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem.    10. Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: "Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?"    11. Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši.    12. Un es redzēju, kad Viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis,    13. debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt negatavi augļi.    14. Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām.    15. Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās,    16. sacīdami kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām.    17. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?"