Augstā dziesma, Chapter 6

1. "Kurp tad ir aizgājis tavs draugs, tu visskaistākā starp sievām? Uz kurieni tavs draugs virzījis savu ceļu? Mēs mēģināsim kopā ar tevi viņu meklēt."    2. "Mans draugs ir nokāpis dziļi lejup savā dārzā pie savām garšaugu dobēm, lai viņš tur savos dārzos pastaigātos un plūktu lilijas.    3. Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene - viņa, kas gana liliju līcī."    4. "Tu esi skaista, mana draudzene, kā Tirca, mīlīga kā Jeruzāleme, bet reizēm gan briesmīga kā naidīgi karapulki!    5. Novērs savas acis no manis, jo tās mulsina mani! Tavi mati ir kā ganāmpulks kazu, kas, lejup virzīdamās, novietojušās Gileāda kalna nogāzē.    6. Tavi zobi ir kā ganāmpulks avju, kas nāk no peldes; ikvienai no tām ir dvīņi, un neviena starp viņām nav neauglīga.    7. Tavi vaigi ir kā granātābola sārtās puses starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm.    8. Sešdesmit ir ķēniņienes, astoņdesmit blakussievas, un jaunavu daudzums ir neizskaitāms.    9. Bet tikai viena vienīga ir mana dūja, mana rimtā un cildenā, tikai viena ir savai mātei pati mīļākā un savas mātes izraudzītā, kurai viņa deva dzīvību. Un, kad meitas viņu redzēja, tad viņas viņu teica svētlaimīgu esam, un ķēniņienes un blakussievas viņu slavēja un daudzināja.    10. Kura ir starp viņām, kas mirdzēdama iznirst no tumsas kā rīta blāzma, skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari?    11. Es biju nokāpis lejup savā riekstu dārzā, lai apskatītu jaunos riekstu kociņus strauta malā un lai palūkotos, vai vīnakoks rieš pumpurus un vai granātābolu koki jau izplaukuši.    12. Es nezināju, ka manas dvēseles trauksme mani neapzinīgi bija novedusi pie dižciltīgā Amī-Nadila ratiem."